Ja reiz prasa, tad rakstīšu. Par ASV. Brīdinu visas ieinteresētās, neieinteresētās un pārējās personas. Esmu provinciālis, maz kur esmu bijis, maz ko esmu redzējis, un piedevām vēl nervozs.
Par ASV ir rakstīts tūkstošiem reižu arī pirms manis, bet tauta slāpst pēc personīgiem iespaidiem. Mēģināšu.
Sākumā - par lidojumu.
Uz Briseli es lidoju ar kompāniju Air Baltic, biļeti pirku www.letasaviobiletes.lv, bet mans priekšnieks, kurš arī lidoja uz ASV nedēļu vēlāk – www.lidot.lv. Īstenībā tādu vietņu ir ļoti daudz, bet izskatās, ka lielākā daļa no tām izmanto vienu un to pašu rezervēšanas sistēmu, un pat izskatās viņas vienādi, atskaitot krāsojumu. Runā, ka esot izdevīgi skatīties biļešu pieejamību maršrutā šādā vietnē, bet pirkt biļeti pa tiešo pie aviokompānijas, taču es pirmajā reizē nolēmu nepārgudroties. Turp-atpakaļ biļete no 2. līdz 17. jūnijam man izmaksāja 405 LS (900$). Spriežot pēc biļetes, vietne sev paņēma tikai 5 latus – pārējais aizgāja aviokompānijai.
Pirms tam es nekur nebiju lidojis ar lidmašīnām, tāpēc pieredze bija izzinoša. Nakšņoju es Rīgā pie drauga, cēlos 5 no rīta, lidostā ierados 5.40 ar taksi, kas izmaksāja 7 Ls (15$). Naktī autobusi nekursē, turklāt mans draugs dzīvo pamazām patālu – Valdlaučos, kas ir aiz zīmes Rīga. Savukārt reiss devās ceļā 7os. Starp citu, Rīgas lidosta ir lielākā Baltijā un aktīvi paplašinās. Pat nezinu, vai tas ir prātīgi, ņemot vērā baisos šausmu stāstus par drīzajām beigām civilizācijai, kas balstīta uz naftas. Lūk, piemēram, vakar naktī 3 stundas lasīju rakstu ciklu ŽŽ. Izklausās biedējoši, bet es jau sen esmu zaudējis ticību savām spējām analizēt sarežģītu informāciju – varbūt autors ir paranoiķis un neredz visu situāciju kopumā, bet varbūt, ka viņam ir taisnība un mums visiem ir pizģec.
Brauciena laikā es saskāros ar dažām sīkām problēmām, un tās sākās jau lidostā. Sākumā radās jautājums: kurā rindā stāties? Izrādījās, ka rinda ir viena visai ekonomiskajai klasei, un tā vijas kā čūska gar visiem reģistrācijas stendiem, kurus pa buržujskam dēvē par check-in. Pastāvējis rindā, es piegāju ne pie tā stenda - tas izrādījās biznesa klases. Pēc tam es ātri atgriezos nabagu rindā un, nedaudz panervozējis par laiku, pavisam drīz veiksmīgi reģistrējos, saņēmu biļetes atlikumu, atpakaļbiļeti un atļauju iesēdināšanai (boarding pass). Man gan pateica, ka mana bagāža ir reģistrēta līdz Orlando, lai gan lidoju es uz Čikāgu. Bet veiksmīgās reģistrācijas spārnots, es tam nepievērsu uzmanību - un pareizi darīju. Reiss bija garlaicīgs, toties sēdēju es burtiski viens uz trim krēsliem, un pa logu vēroju visus smukumus, par laimi laiks bija lielisks. Vissmieklīgākā sajūta - kad lidmašīna pašā sākumā dažu sekunžu laikā ieskrienas līdz vairākiem simtiem km/h. Pie tam dzinējs izdod niknas skaņas un lidmašīnā viss vibrē un trīc. Es vispār esmu nervozs, bet tas ir saskarsmē ar cilvēkiem - acīmredzot mašīnas manī vieš lielāku uzticību. Tā ka lidojums manī izraisīja vienīgi pozitīvas emocijas. Bet lūk lidostās gāja sūdīgāk.
Lidoju es caur Briseli, kas, kā zināms, ir Eiropas galvaspilsēta, tāpēc ka tajā atrodas daļa Eiroparlamenta, Eirokomisija un NATO. No augšas Brisele izskatās kā bezgalīgas dobes (acīmredzot, Briseles kāpostu) un daži kūpoši skursteņi tuvāk centram. Apmēram šādi.
Herkuless Segerss. Briseles skats, 1625
Brisele, izskatās, ir garlaicīga birokrātiska pilsēta ar aptuveni miljonu iedzīvotāju kopā ar priekšpilsētām. Briselē mēs ielidojām uz pašu pēdējo geitu aka izeju uz lidmašīnu iekāpšanai un izkāpšanai. Ko tālāk darīt – nebija īsti saprotams, bet veselais saprāts un pieredzējušu suņaudzētāju ieteikumi pateica priekšā atbildi – sākumā jāiziet no geitu zonas, jāreģistrējas reisam uz ASV, un caur kontroli jāieiet atpakaļ. Ar check-in-a meklēšanu atkal radās sarežģījumi - sākumā es ilgi, ilgi gāju ārā no geitu zonas, neskatoties uz kustīgajiem gājēju celiņiem, pēc tam mēģināju atrast kompānijas American Airlines čekinu, kura pildīja manu reisu pēc Brussels Airlines pasūtījuma. Pie pēdējās kases es arī pajautāju, kur man iet, labi vēl, ka šā tā zinu angļu valodu. Prakses saskarsmē maz, tāpēc es ilgi un neatlaidīgi skaidroju, ka lidoju uz Čikāgu. Rezultātā man pateica paiet uz vajadzīgo rindu, bet tā izrādījās atkal ne tā. Toties tur es pajautāju vēlreiz. Šie biedri ilgi apspriedās, bet rezultātā spēja tikai izsniegt rekomendāciju paskatīties uz tablo. Tur mana reisa likumsakarīgi nebija – pieņemu, līdz tam bija vēl pārāk daudz laika, jo starplaiks sastādīja 2.5 stundas. Galu galā es atradu būdiņu ar zilu burtu I uz borta, un tur jau noskaidroju, kur atrodas American Airlines. Jāsaka, ka virs čekiniem karājas monitori ar kompānijas nosaukumu, bet tā kā reisu bija pasūtījusi Brussels Airlines, bet izpildīja American Airlines, viena no tām ir uzrakstīta maziem burtiem, kas meklējumus neatviegloja.
Pirms čekina stāvēja pārītis amerikāņu birokrātu, no kuriem viens nesteidzoties pajautāja, vai man ir biļetīte no bagāžas. Es aiz nervozitātes pateicu, ka it kā nav, lai gan biļetīti man iedeva Rīgā kopā ar biļetes atlikumu lidojumam man pašam. Ierēdnis man pateica nenervozēt, un sāka uzdot visādus jautājumus apmēram tādus, vai es nevedu tonnu sprāgstvielu, un vai kāds man čemodānā nav piemetis kilogramu urāna. Ko atbildēt, ja gribat aizlidot, jums būtu jāsaprot, ja vien neesat pēdējais daunis.
Pie čekina es atdevu biļetīti un saņēmu kārtējo boarding pass, tas ir atļauju iesēdināšanai lidmašīnā, kā arī norādi, uz kuru geitu iet. Pēc tam es ilgi un neatlaidīgi tipināju (loģiski, vai ne?), priecē tikai, ka ejas uz geitu zonu ir sadalītas ES pilsoņiem un nepilsoņiem, lai gan man tas nepalīdzēja. Toties uzreiz jūties kā baltais cilvēks (Tas ir joks, ja kādam ir grūtības ar ironijas uztveri).
Beigās es nervozi gaidīju iekāpšanu uz klāja pie geita letes, tāpēc ka nebija īsti saprotams - tā vispār ir iekāpšana uz kuru reisu, kādā secībā ir jāsēžas, un arī ar laiku uz ekrāna viņiem kaut kas dīvains. Nu vai arī man aiz uztraukuma tas viss izlikās, bet patiesībā tur viss bija saprotams. Nezinu.
Jebkurā gadījumā – labi ir zināt buržuju valodas, īpaši angļu, lai gan Briselē visi acīmredzami saprastu arī franču.
Iekāpšana pagāja lai arī lēni, taču bez ekscesiem, sēdēju es tieši pie loga kopā ar kaut kādu indieti, kurš vēlāk izvilka klēpjdatoru ar apgrauztu ābolu pa vidu, bet ielādēja nez kāpēc Linux.
Es vispār esmu megakosmpopolīts, bet lūk indieši man tīri vizuāli nepatīk. Un vēl, kad es kojās dzīvoju, viņi dušā apakšbiksēs mazgājās. Viens vārds – busurmaņi. Lidostā, starp citu, katras radības pa pārim – afrikāņi nacionālajās krāsainajās drēbēs ar kuģiem uz galvas, musulmanietes hidžābos un amerikāņi šortos un ar mugursomām.
Jebkurā gadījumā, lidmašīnā bija neslikti – pieslēdzot savas austiņas, varēja skatīties teļuku vai klausīties speciālās lidmašīnas radiostacijas ar nelielu mūzakas izvēli, kopskaitā ap 12. Runā, ka dažu kompāniju reisos pat ekonomiskās klases salonā pie katra krēsla ir teļuki ar filmām pēc pieprasījuma, bet mums arī tāpat nav slikti. Pa teļuku pastāstīja, cik veikli šeihs Rašids bin Saīds Al Maktūms izmantoja naftas krājumus, lai divdesmit gadu laikā no tuksneša pārvērstu Dubaijas pilsētu no tuksneša par metropoli, piebāztu ar debesskrāpjiem un tirdzniecības centriem.
Dubaija naktī
Ja jūs, atšķirībā no manis, nekad neesat dzirdējuši par Dubaiju, lasiet, tas ir tā vērts. Vai lūk, no www.membrana.ru :
Lasiet arī par citiem Dubaijas brīnumiem: Juras laikmeta parku, debesskrāpjiem Pentominium, Lighthouse un Burj Dubai, pašu greznāko zemūdens viesnīcu Hydropolis un palmu salām.
Paēst mums uz izvēli piedāvāja barbeque beef? vai lasagna, un tā kā es ne īsti sadzirdēju pirmo, sāku ēst otro. Jau šeit parādījās amerikāņu iemīļotā īpašība padarīt ēdiena garšu ļoti spēcīgu - sāļš, salds un pa virsu vēl piedarīts ar nātrija glutamātu. Es par to arī agrāk zināju, bet lūk te pirmo reizi saskāros realitātē. Kopumā - lidmašīnās baro tā ne īpaši, un atpakaļceļā eksperimenta ietvaros es neēdu, sīkāk vēlāk. Kad mēs jau tuvojāmies nolaišanās brīdim, iedeva vēl arī picu, kurai arī garša bija tā ne visai. Toties ož ne visai patīkami pa visu salonu.
Lidojums pagāja bez problēmām, toties kad es izkāpu lidostā, ievajadzējās aizpildīt muitas dienesta veidlapu. Tāda atavistiska priekšmeta kā lodīšu pildspalva man kopš dzimšanas nav bijis, un nemāku es ar viņu rīkoties. Nācās prasīt apsardzei. Viņa gan man pildspalvu nedeva, argumentējot to ar to, ka pašai vajadzīga. Toties čalītis-krāvējs iedeva. Anketu es aizpildīju diezgan šķībi, bet muitas ierēdne uz to diži neskatījās - paprasīja, kāpēc es braucu uz ASV un palaida tālāk. Smieklīgi, ka ierēdnei pie kiteļa karājās milzīgs zelta žetons ar uzrakstu "ASV muitas dienests". Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar amerikāņu mīlestību pret saukļiem, devīzēm un visādiem uzrakstiem, kas izpildīti milzīgiem burtiem, parasti treknrakstā.
Officer nozīmē nevis virsnieks, bet ierēdnis, ja kāds nav lietas kursā
Te bija visvieglāk - rindu un cilvēku nebija, uz mani neviens diži neskatījās un bagāžu nepārbaudīja, lai gan cilvēku uzreiz aiz manis apstādināja nejaušai pārbaudei. Starp citu, aizmirsu pateikt - Čikāgas lidostas (O'Hara Intl, ORD) gaiteņos norisinājās mākslas izstāde. Ja būtu zinājis, ka mani uzreiz no lidostas nesavāks (skat. zemāk) - ietu nesteidzoties, aplūkojot mozaīkas un gleznas.
Kad es izgāju lidostā, mani bija jāgaida manai māsai Alīnai, pie kuras es, tiesa, arī lidoju, bet viņa tuvumā nez kāpēc nebija manāma. Nācās pastaigāt šurp-turp, velkot sev līdzi čemodānu, bet tas dīvainā kārtā nepalīdzēja. Pusmūža melnais brālis man piedāvāja taksi, bet es viņam paskaidroju, ka man taksis nav vajadzīgs. Mēs ar viņu drusku parunājāmies, ja var nosaukt par dialogu sarunu, kur viena puse otru saprot tikai par procentiem 20, un es gāju meklēt risinājumu savai problēmai tālāk. Acīmredzama doma - piezvanīt. Sākumam atradu maksas telefonu, bet tur nez kāpēc bija uzraksti 5$, 10$, 25$. Tagad es domāju, ka man no uztraukuma rādījās $ zīme C vietā. Lai piezvanītu, es gāju mainīt papīrīšus pret sīknaudu. Valūtas maiņas punktā sīknaudu man neiedeva, bārā arī nē. Tad es nopirku Makdonaldā glāzi apelsīnu sulas. Glāze bija milzīga, bet sula - dikti bieza, kas šķita nepierasti. Mums sula ir vairāk atšķaidīta, vai kā. Makdonalda darbiniece sīknaudu man iedeva, bet tā kā tās bija akūts trūkums, tad tikai desmitcentu monētās. Te man pieleca, ka kolēģe pirms izlidošanas man uzdāvināja divus ceturtdaļdolārus. Es tos iemetu automātā, veiksmīgi sazvanīju un uzzināju, ka māsa sajaukusi laikus un būs pēc 15 minūtēm.
Ar to lidojums arī beidzās.